Neskati Vīru No Cepures

Текст песни Andris Ērglis - Neskati Vīru No Cepures

Ir brīži, kad apstāties gribās man
Un izslēgt it visu, kas apkārt man skan
Kāds nezināms spēks mani zemē gāž
Es jūtu, ka krītu un kļūstu vājš.

Mani izlaidiet
Acis atsieniet
Ar to, ka es esmu
Man vien nepietiek.

Durvis atveriet
Ceļā nestāviet
Līdz ar vējiem kopā
Mani palaidiet.

Vārdi, brīži, kas atkārto pagātnē pieļautos sūdus,
Kas atkārto pieļautās cerības un kļūdas,
Saprotu, ka neesmu derīgs un lūztu
Saprotu, ka neder vairs melīgās rūpes.

Es nemīžu, es nemīlu tās debīlās brūces,
Kas dziļ' deg, kas nelīdz un nekrīt, lai lūgtu.
Nebijis, kas nedrīkst un septītā kļūda
Nedirs, ka neplīst un negribās būt.

Skatieni, kas maniem brāļiem acīs,
Gadiem kas krājies, kādu dien' sacīs
Mājieni, kas pārciesti ar vārdiem prasīs
Es skrienu ar tādiem, kas mācēs atzīt.

Neskriešu pakaļ, ja tālu projām,
Ja izgājis pavisam, un gājis bojā.
Neraudi, nemocies dzīve ir viegla,
dzīvo to brīvi ar prieku.

Salauzti sapņi, negulētas naktis būrī,
katru skaidro brīdi - jā, es dzeru un kurīju,
jā, es esmu lietojis, bet tā ir pagātne.
Es būšu labāks, kļūšu labāks, man būs labāk.

Ar to, ka es esmu man nepietiek,
Esmu brīvs kā putns, mani nepiesiet.
Padzīvo manā vietā un pasaki, kā liekās,
Pastaigā vienkārši un pasaki, ka riebjās.

Katram ir vieta zem saules, citam salst,
Citam nav ne balss, ne naudas,
citam bērns aug un raud,
citam ideāla dzīve.

Viss ir jauki, dzīve smird,
Bet aizturi elpu uz laiku,
Jo tu man riebies. Tu velti smaidi,
Jā, ko tu velti smaidi.